1912. gada 16. (29.) janvārī pilsētas dome nolēma piešķirt gruntsgabalu Ādolfa un Lemzāles (Limbažu) ielas stūrī, kā arī ēku celšanai skolas un apkalpes vajadzībām ar noteikumu, ka baznīca tiks uzcelta trīs gadu laikā, sākot no 1912. gada 16. (29.) janvāra, bet pilnīgi pabeigta sešu gadu laikā ar visām pārējām ēkām. Tā kā komitejai pietrūka līdzekļu baznīcas celtniecībai, tad nolēma celt pagaidu koka baznīcu. Kad tiks savākti līdzekļi, veco koka baznīcu nojauks un uzcels mūra.

Daļa materiālu jau bija savākti, bet 1914. gadā izcēlās I Pasaules karš, 1915. gadā daļa Rīgas fabriku evakuējās uz centrālo Krieviju, tāpat arī daudzi no katoļu strādniekiem aizceļoja līdzi rūpnīcām. Jautājums par baznīcas būvi Sarkandaugavā netika cilāts līdz 1930. gadam, kad Rīgas pilsētas valde, gribēdama paplašināt Latgales priekšpilsētu ar Miera dārzu, lūdza šai nolūkā no metropolijas kūrijas vadības apmainīt daļu no bijušās katoļu kapsētas pie sv. Franciska baznīcas, kā arī 1912. gadā piešķirto gruntsgabalu baznīcas celtniecībai Ādolfa un Lemzāles (Limbažu) ielas stūrī pret zemes gabalu Kokneses (Meža) prospektā 86 jaunas katoļu baznīcas celšanai un kapsētas ierīkošanai.

1934. gadā pirmās lūgšanu telpas tika ierīkotas Duntes ielā 52, privātā piecstāvu namā 150 personām. Lūgšanu nams atradās 1. stāvā un bija veltīts sv. Jāzepa godam. V. E. arhibīskaps metropolīts A.Springovičs par pirmo prāvestu nominēja enerģisko priesteri Kazimiru Vilni (dzim. 1907. gadā), kurš tikai 1933. gadā tika iesvētīts par priesteri.

1935. gada 9.jūlijā Būvvaldē un 24. septembrī Ministru Kabinetā tika apstiprināts Sv.Jāzepa (kopš 1937.gada Kristus Karaļa) Romas katoļu baznīcas celtniecības projekts. Dievnamu iecerēja kā modernu celtni ar vienu torni.

1935. gada augustā Garīgo lietu pārvalde gan iebilda pret tik liela objekta celtniecību Mežaparkā, jo Rīgā nebija pabeigti vairāki jaunceļamie dievnami. Tomēr jau 1935. gada 27. oktobrī Kristus Karaļa svētkos nākamās baznīcas pamatus iesvētīja V. E. metropolīts A. Springovičs, kurš tāpat parakstīja aktu kopā ar tautas labklājības ministru V. Rubulu, pilsētas galvu R.Garseli, prelātu Ed. Stukelu, dekānu A. Pastoru, prof. Dr. P. Strodu un citiem. Reizē ar aktu baznīcas pamatos iemūrēja arī metāla naudu un visus Rīgā iznākošos laikrakstu eksemplārus. Pēc iesvētes akta draudze saņēma V. E. metropolīta A.Springoviča svētību. Bija sapulcējušies vairāk nekā 2000 ticīgo.

Prāvesta K. Viļņa vadībā draudze iesāka dievnama celtniecību. Valsts prezidents šim nolūkam ziedoja 5000 latu, tāpat arī toreizējais Rīgas Lielās Ģildes tēvs Antons Heimerings ar lielākiem ziedojumiem atbalstīja Kristus Karaļa baznīcas celtniecību. Sakarā ar to, pāvests Pijs XI viņu apbalvoja ar sv. Silvestra ordeni.

Baznīca bija projektēta kā monumentāla trīsjomu bazilika ar taisnstūra apsīdu un divām zemāka būvapjoma sānu sakristejām. Par galveno akcentu bija jākļūst gandrīz 35 m augstam zvanu tornim ar krustu. Tā celtniecība tomēr netika pabeigta. 1937. gada pavasarī slikti veikto baznīcas pamatu betonēšanas dēļ I. Blankenburgs atteicās no turpmākās būvdarbu vadības un to pārņēma A.Strazdiņš.

1938. gadā būvinženieris Alberts Strazdiņš, pieprasījis veikt ēkas pamatu pārbaudi, iesniedza Būvvaldei pārstrādātu dievnama projektu, kas daļēji tika realizēts līdz 1940. gadam. Ēka plānā tika paplašināta, nedaudz tika izmainīts altāra gala sienas risinājums.

Līdzekļu trūkuma dēļ grandiozo būvi Latvijas pirmās brīvvalsts laikā neizdevās pabeigt, tās celtniecība turpinājās arī kara laikā.

Baznīcas konsekrācija notika 1943. gada 26. aprīlī, piedaloties V. E. metropolītam A. Springovičam un Rīgas garīdzniekiem, kā arī kuplam ticīgo skaitam.

Galvenie darbi, izņemot torņa celtniecību, bija pabeigti 1943. gada rudenī, tomēr iekšdarbi turpinājās līdz pat 1944. gada rudenim. Baznīcas celtniecības darbs gāja uz priekšu, tomēr II Pasaules karš neļāva dievnamu pabeigt pilnīgi. Galvenie celtniecības organizētāji bija spiesti atstāt dzimteni. Svešumā devās gan prāvests K.Vilnis, gan atbildīgais būves vadītājs A.Strazdiņš. Dievnama arhitekts I.Blankenburgs nepaspēja doties prom un mira,kad Rīgā ienāca Sarkanā armija.

Pēc kara baznīcas uzturēšanā daudz darījis prāvests Pāvils Jankovskis (1900. – 1958. g.), kurš pēc nāves apbedīts baznīcas dārzā.

Sešdesmitajos gados aiz baznīcas altārdaļas piebūvēta plaša kapliča, kas bija paredzēta mirušo izvadīšanai, jo baznīca celta Sarkandaugavas kapos. Vēlāk piebūvētā kapela ir zemāka par baznīcas galveno būvapjomu. Mūsdienās tā tiek izmantota par prāvesta pieņemšanas telpu.

Deviņdesmitajos gados tek veikta baznīcas interjera rekonstrukcija. Jāsaka gan, ka pilnībā netiek ievērots 1935.gada projektā paredzētais askētiskais koptēls funkcionālisma stilā.

1992.gada pirmajā pusē altāra augšdaļā tiek novietota marmora Kristus skulptūra (dāņu tēlnieka Bertela Torvaldsena darba kopija), kas pārvesta uz jauno baznīcas altāri no Sv.Jēkaba katedrāles.

Arī nepabeigtā veidā baznīcas arhitektūra atstāja kompozicionāli augstvērtīga un stilistiski tīra būvmākslas parauga iespaidu. Tomēr, pateicoties toreizējā draudzes prāvesta Edvarda Pavlovska enerģijai, 70 gadus kopš projekta izstrādes, 2003.-2004. gadā pēc sākotnējā projekta baznīcai tika uzcelts 35 m augstais tornis.

K.Vilnis pieņēma bīskapa piedāvājumu, sāka organizēt draudzi Sarkandaugavā un celt dievnamu. Sākumā Sarkandaugavas draudze pulcējās piecstāvu nama telpā, kur vienā galā bija altāris, otrā pusē ērģelnieka instruments. Savukārt nelielā blakus telpā prāvesta dzīvoklis un sakristeja vienlaikus – ar dīvānu un rakstāmgaldu.

Drīz prāvests draudzei sagādāja neapbūvētu gruntsgabalu Meža prospektā. Vispirms tika izgatavots plāns draudzes mājas buvei, kur apakšējā stāvā bija pagaidu baznīca un augšstāvā prāvesta un kalpotāju dzīvoklis. Vienlaikus dāņu arhitekts gatavoja plānu jaunajai baznīcai.

Enerģijas un izdomas prāvestam netrūka. Diemžēl trūka tikai līdzekļu. Katrs nopelnītais lats tika likts lietā baznīcas celtniecībā. Tika izmantotas visas izdevības arī ziedojumu vākšanai. 1935. gada oktobrī iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Prāvests saaicināja turīgākos Rīgas katoļu sabiedriskos darbiniekus, pasniedza tiem mielastu un skaidroja draudzes situāciju. Pēc šīs ciemošanās baznīcas celtniecībai bija rasti vairāki iespaidīgi ziedojumi, kas bija liels atbalsts darbu turpināšanai.

Pēc 1940. gada, kad Rīgu okupēja boļševiki, būvniecības darbus turpināt vairs nevarēja. Prāvests turpināja kalpot Kristus Karaļa draudzē līdz 1941. gada jūnija sākumam, turpinot baznīcas iekšdarbu izbūvi. Sākoties boļševiku īstenotajām kristiešu vajāšanām, K.Vilnis tika nosūtīts uz Vidsmuižu, kur viņu spieda pat parakstīt dokumentu ar apsolījumu strādāt čekas labā, informējot par Baznīcas interesēm un draugu personīgo dzīvi. Prāvests to darīt atteicās.

Pēcāk K.Vilni atkal nosūtīja uz Kristus Karaļa draudzi, kur viņš turpināja kalpot lidz 1944. gadam.

Prāvests bija enerģisks un drosmīgs. Tikai viņa mūža nogalē atklājās, ka kara laikā viņš nebaidījās savas durvis atvērt nacistu vajātajiem un baznīcas jaunbūvēs veselu gadu bija slēpis ebreju Dāvidu Pačkinu, lai gan tas pašam priesterim bija ļoti bīstami.

Priesteris Kazimirs Vilnis Zviedrijā ieradās 1944. gada 25. novembrī kopā ar daudziem citiem bēgļiem no Baltijas valstīm. Stokholmas bīskaps priesterim uzticēja rūpes par 5000 Latvijas bēgļu vajadzībām. Viņš uzreiz ķērās klāt uzdevumam, gan apbraukājot bēgļu centrus, gan palīdzot tautiešiem garīgi un materiāli. Viņš vēlējās, lai visi Zviedrijā dzīvojošie latvieši būtu vienoti un nešķiroti pēc konfesionālās piederības vai politiskajiem uzskatiem.

Drīz pēc ierašanās Zviedrijā priesteris sāka izdot katoļu žurnālu – no 1946. līdz 1956. gadam Stokholmā iznāca “Dzimtenes balss”. 1948. gada februārī Kazimirs Vilnis kļuva par Eskilstūnas draudzes prāvestu, kur turpināja kalpot līdz 1963. gadam. Ar dāvinājuma palīdzību viņš iegādājās ēku, kas joprojām ir Eskilstūnas katoļu draudzes baznīca – Svētā Krusta kapela. Lai nopelnītu līdzekļus laikraksta “Dzimtenes balss” izdošanai, prāvests papildus kalpošanai Eskilstūnas draudzē pieņēma ļoti smagu un riskantu darbu dzelzs lietuvē.

1963. gadā priesteris pārvācās uz Karlskogu, 1965. gadā – uz Dalarnu, no kurienes pārcēlās uz Falunu. Tur viņš nopirka māju un sāka meklēt atbalstītājus un to veidot par baznīcu. Bīskaps par to neko nezināja, bet pēc prāvesta zvana 1973. gadā bija priecīgs un ieradās uz baznīcas iesvētīšanu.

No 1951. gada priesteris izdeva “Katoļu kalendāru” un vēlāk “Dzimtenes kalendāru”, kas grāmatas veidā sāka iznākt 1973. gadā un 300-400 lapaspusēs ietvēra dažādus rakstus, esejas, dzeju un ilustrācijas. Šo kalendāru pats personīgi prāvests nogādāja pat Amerikā.

1978. gadā priesteris devās tautas pensijā un pārcēlās uz Sogmīru – ēku, kas iepriekš bija bijusi dzelzceļa stacija un kuru viņš bija, jau atkal neinformējot bīskapu, nopircis 1974. gadā. Kopā ar vācu jauniešiem nometnes laikā priesteris šo vietu iekārtoja par nometņu vietu, ko vēlāk uzdāvināja Sv. Eiženijas draudzei Stokholmā, kas to vēlāk nosauca par “Viļņa sētu”. Zviedrijas katoļi par šo dāvinājumu ir ļoti pateicīgi, lai gan arī šis projekts tika veikts, nesaskaņojot to ar bīskapu un valsts izdotajām instrukcijām.

Līdz pat mūža nogalei Kazimirs Vilnis turpināja darbu pie “Dzimtenes Kalendāra” izdošanas. Vēl dažus mēnešus pirms nāves viņš devās uz Ameriku aizvest izdevumu tur dzīvojošajiem lasītājiem. Tomēr šajā laikā viņš jau bija smagi slims. Neraugoties uz to, ka viņam bija ārstu noteikta diagnoze un ieplānota operācija, viņš to lūdza uz kādu laiku atlikt.

Pēc atgriešanās no Amerikas ceļojuma viņš nodzīvoja pavisam neilgu laiku un 1988. gada 27. janvārī nomira. Atvadu dievkalpojums notika Sv.Eiženijas baznīcā Stokholmā. Priesteri izvadīja internacionāls un ekumenisks ļaužu pulks.

Visu Zviedrijā pavadīto laiku viņš uzturēja attiecības arī ar radiniekiem Latvijā un latviešiem visā pasaulē. Savas dzīves laikā viņš īpaši nestāstīja par to, ka ir palīdzējis izglābties ebrejiem kara laikā. Tikai gadu pirms viņa nāves Latvijas ebreju kopiena ASV viņu apbalvoja ar medaļu, un tā tas nāca gaismā. 2008. gadā Izraēlas valsts piešķīra Kazimiram Vilnim goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.