Par kristīgām bērēm

Visiem sakramentiem, it sevišķi tiem, kas ievada kristīgajā dzīvē, gala mērķis ir Dieva bērna pēdējās Lieldienas, kas caur nāvi ievada viņu Dzīvības valstībā. Tad piepildās tas, ko viņš apliecināja ticībā un cerībā: “Es gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā.” (KBK 1680)

Kristieša pēdējās Lieldienas (KBK 1681-1683)

Kristieša nāves jēgu atklāj Kristus – mūsu vienīgās cerības – nāves un augšāmcelšanās Lieldienu noslēpums. Kristietis, kas mirst Kristū Jēzū, atstāj savu miesu, lai atrastos Kunga priekšā.

Kristietim nāves diena – noslēdzoties viņa sakramentālajai dzīvei – ir viņa jaunās, ar Kristību uzsāktās dzimšanas piepildījums, viņa galīgā “līdzība” “Dēla attēlam”, kuru tam piešķīra Svētā Gara svaidījums, un līdzdalība valstības mielastā, kuru jau iepriekš viņš baudījis Euharistijā, pat ja kristietim vēl nepieciešama pēdējā šķīstīšanās, lai ietērptos kāzu tērpā.

Baznīca, kas kā Māte ar sakramentiem nesusi kristieti savā klēpī viņa šīszemes svētceļojuma laikā, pavada viņu pēdējā gaitā, lai nodotu to “Tēva rokās”. Viņa dāvā Tēvam caur Kristu Viņa žēlastības bērnu un cerībā gulda zemes klēpī iedīgli miesai, kas augšāmcelsies godībā. Šī upurdāvana pilnīgā veidā tiek
svinēta euharistiskajā Upurī; svētības, kas dotas pirms tā un pēc tam, ir sakramentālijas.

Par bēru svinēšanu (KBK 1684-1690)

Kristīgās bēres ir Baznīcas liturģiskās svinības. Baznīcas kalpojums šeit vērsts gan uz to, lai izteiktu vienotību ar mirušo, gan arī uz to, lai šajā vienotībā iesaistītu uz bērēm sapulcināto kopienu un tai sludinātu mūžīgo dzīvi.

Dažādie bēru riti izsaka kristīgās nāves Lieldienu raksturu un atbilst katra reģiona apstākļiem un tradīcijām, arī attiecībā uz liturģisko krāsu.

Romiešu liturģijas bēru rits piedāvā trīs bēru svinēšanas veidus, kas atbilst trim to norises vietām – mājās, baznīcā, kapsētā un ir saskaņā ar svarīgumu, kādu tām piešķir ģimene, vietējās ierašas, kultūra un tautas dievbijība. Norise visām liturģiskajām tradīcijām ir kopēja un satur četrus galvenos elementus:

  • Kopiena sagaida. Ticības sveiciens uzsāk svinēšanu. Mirušā tuviniekus sagaida ar “mierinājuma” vārdiem – tādā nozīmē, kā par to runāts Jaunajā Derībā: Svētā Gara spēks cerībā.  Arī sapulcējusies kopiena lūdzas un gaida “mūžīgās dzīves vārdus”. Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt “šīszemes” perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu.
  • Euharistiskais upuris. Kad svinēšana notiek baznīcā, Euharistija ir kristīgās nāves Lieldienu realitātes sirds. Tad Baznīca izsaka savu īsteno vienotību ar mirušo: Svētajā Garā Tēvam dāvādama mirušā un augšāmceltā Kristus upuri, Baznīca aizlūdz, lai tās bērns tiktu šķīstīts no saviem grēkiem un to sekām un tiktu pieņemts valstības Lieldienu galda pilnībā.  Ar šādi svinētu Euharistiju ticīgo kopiena, it sevišķi mirušā piederīgie, mācās dzīvot vienotībā ar to, kurš “ir aizmidzis Kungā”, pieņemdami Kristus Miesu, kuras dzīvs loceklis ir mirušais, un tad lūdzoties par viņu un ar viņu.
  • Atvadoties no mirušā (daudzās romāņu valodās lieto izteikumu, kas nozīmē “uzticam tevi Dievam” – “adieu”, “addio”, “adios”) , Baznīca “uztic viņu Dievam” Tās ir “pēdējās [..] ardievas, kuras kristīgā kopiena veltī vienam no saviem locekļiem, iekams viņa ķermenis tiek apbedīts”. Bizantijas tradīcija to izsaka, sniedzot atvadu skūpstu mirušajam.
  • Veltot šo pēdējo sveicienu, “mēs dziedam par viņa aiziešanu no šīs dzīves un šķiršanos no viņa, kā arī to, ka pastāv vienotība un kopība ar viņu. Un patiesi – mirstot mēs viens no otra netiekam šķirti, jo visi taču ejam pa vienu un to pašu ceļu un satiksimies vienā un tajā pašā vietā. Mēs nekad netiksim šķirti, jo mēs dzīvojam Kristum un tagad mēs esam savienoti Kristū, ejot pie Viņa [..], mēs visi Kristū būsim kopā”.
Pēc ticīgā nāves būtu jādodas pie draudzes prāvesta un jāsaskaņo bēru dienu datumu (kas arī ir jāsaskaņo ar apbedīšanas biroju). Tur arī kopīgi vienosieties par bēru norises vietu – baznīcu, mājām vai kapsētu. Pēc iespējas ātrāk būtu jāatnes miršanas apliecības kopija, lai nepieciešamo informāciju var ierakstīt draudzes reģistros.

Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.

Jņ. 11:25